8. H. Skujiņa Smiltenē.

Pie Launkalna kūtim ap pusnakti bieži vien gadījies redzēt savādu cilvēku pelēkā mētelī, kas stāvējis uz vienas vietas. Tas bijis viens būvmanis, kas nosities, kad kūti cēluši - tā stāstījuši veci cilvēki. Stāvētāju daudzi redzējuši. Kad viņam kāds tuvojies, tas uzreiz palicis labu gabalu tālāk un atkal stāvējis.

Priekš ilgiem gadiem muižā dzīvājis jauns dūšīgs muižas kungs. Viņš dabūjis par stāvētāju zināt un nodomājis to aizbaidīt. Muižas kungs licis muižas ļaudim novaktēt, ka stāvētājs rādās, un paziņot viņam. Vienā ziemas naktī stāvētāju muižas ļaudis pamanījuši pie kūtim. Tie paziņojuši par to muižas kungam. Muižas kungs paķēris pielādētu plinti un aizskrējis uz kūtim. Stāvētājs laidarā stāvējis. Muižas kungs piegājis stāvētājam labi tuvu un uzsaucis: «Nebēdz!»

Stāvētājs arvienu vēl stāvējis. Kad muižas kungs tam tuvojies, stāvētājs palēcis labu gabaliņu tālāk. Muižas kungs skrējis viņam pakaļ. Kad tas bijis jau labi tuvu, tad pacēlis plinti un izšāvis uz stāvētāju.

Tai pašā acu mirklī stāvētājs pazudis un muižas kungs nokritis zemē un bijis beigts.