10. M. Skrupska no vecas māmiņas Neretā, Folkloras kr.

Vienā mājā nomira saimniece un tika nolikta otrā istabā. Agrāk gan neesot bijis brīv mironi turēt zem viena jumta ar dzīvajiem, bet tā kā viņiem nebijis kur viņu nolikt, tad vajdzējis vien atstāt tai pašā istabā. Pēdējo nakti tika cepti pīrāgi, kā jau uz bērēm. Citi bija jau izcepti un uz galda salikti. Te viena meita teic uz otru: «Tu pastāvi augšā, es tikmēr iešu atgulties.»

Nu viņa nolikās gulēt, bet otra palika augšā, jo citi pīrāgi bija vēl krāsnī. Te viņa sēž un dzird, ka otras durvis nograb. Meita domā: «Kas tur var iet?» Uz reiz durvis atveras un meita ierauga, ka nāk mirusī saimniece un iet tieši uz pīrāgu galdu. Meita no lielām bailēm lec par gultu un iekliedzas: «Suns pie pīrāgiem.»

Lai gan tieši viņa tā negribējusi sacīt, jo viņa gribējusi teikt, ka saimniece pie pīrāgiem, bet iznācis, ka suns pie pīrāgiem. Saimniece piegājusi pie galda, pāršķīrusi tos pīrāgus par pusēm atstādama celu, tad piegājusi pie šūpuļa, pakustinājusi bērnu un atkal izgājusi. Nu meita uzmodina citus un stāsta, ka te esot saimniece bijusi. Šie netic. Bet kad ierauga, ka ceļš ir par pīrāgiem, tad paliek brīnoties, ko tas varot nozīmēt? Kad nu saimniece bijusi paglabāta, tad drīz vien pēc tam nomiris bērns. Nu visi sapratuši, ka viņa nākusi savam bērnam ceļu taisīt.