13. Ž. Bergmanis Kurzemes vidienā.

Reiz dzīvojis viens zemnieks. Sieva viņam bija sen jau mirusi. Otrreiz viņš vairs neprecējās, bet turpināja dzīvi tāpat ar savu vienīgo meitu. Reiz novakarē, lai pabeigtu iesākto āboliņa grābšanu, tēvs ar meitu vēl cītīgi strādājuši. No netālās kapsētas iznākusi kāda balti ģērbusies sieva un nākusi taisni pie darbiniekiem. Pienākusi pavisam klāt. Tagad meita pazinusi nācēju par savu māti un ļoti nobijusies. Pēc tam baltā sieva tūliņ nozudusi. Mājās tēvs prasījis, kāpēc esot tik bāla un uztraukta. Meita gan kaut ko nomurminājusi, bet tēvs nekā nav varējis saprast. Pēc tam, kā jau parasts, abi aizgājuši gulēt. Otrā rītā tēvs atradis meitu jau mirušu. Tad arī viņš atminējis balto sievu, bet bija jau par vēlu, nekā nevarēja līdzēt.