17. E. Šneiders Alūksnē.

Agrākos laikos viens vīrs bijis ļoti liels dzērājs. Kad viņš nācis piedzēries no kroga mājā, tad dauzījis pie kapsētas vārtiem un saucis uz miroņiem, lai nākot, šis rādīšot pastardienu. Vēlāk naktī miroņi vairs vīram nelikuši miera gulēt, nākuši un prasījuši, lai rādot pastardienu. Nabadziņš vairs nevarējis nekā glābties. Skaitījis gan lūgšanas, bet neko nelīdzējis. Vienā naktī miroņi teikuši : ja nākošnakt nerādīšot, tad viņi nožņaugšot. Ko nu darīt? Vīrs pavisam nelaimīgs, aizgājis pie mācītāja un lūdzies, lai nākot viņam līdz uz kapsētu un apsvētot miroņus. Arī ķesteri saucis līdz. Iet arī visi. Kā tiek tuvu pie kapsētas, tā saceļas briesmīga vētra. Viesulis izrauj vīru no vidus un aiznes. Mācītājs ar ķesteri gājuši uz mājām, jo, ko tad viņi vieni bez vīra kapsētā darīšot? Rītā piederīgie gājuši vīra meklēt. Vīrs atrasts zils nožņaugts pie kapsētas vārtiem.