2. Brīvnieku Liesma no Elzbetes Olmanes. Rumbeniekos Jkr. V. LP, VII, I, 447, 4.

Nabaga sieviņa piemita ar savu bērniņu vecā pirtiņā. Bija grūti bada laiki: ne par ko un nekur nebija dabūjams kumosiņš maizes. Māte, nevarēdama izdēdējuša bērniņa bada mokas vairs panest, nodūra meitenīti un brīnījās, ka asinis netekot. Viņai uznāca tāds kārums pēc kumosa gaļas, ka tā gribēja meiteni izvārīt un to apēst, bet uguns nebija nekur kur dabūt, jo visā apkārtnē jau nedēļām nebija vairs dūmi kūpējuši. Te ierauga sieviņa pa pirts lodziņu uguntiņu uz lauka spīdam, viņa iet tai pakaļ. Pie uguntiņas sēž trīs vīri un sildās. Sieviņa lūdz viņiem: «Dodiet man lai uguntiņu, ka varu sev ēst izvārīt.» Vīri prasa: «Kur mēs tev iebērsim?» - «Tepat skotelē,» atbild sieviņa. «Labi !» saka vīri, «viņa tev nedegs ; tikai uz mājām ejot tev nav brīv atpakaļ skatīties.» Viņi piebēra sieviņai pilnu skoteli ar sarkanām oglēm, ar kurām tā uz pirti atpakaļ gāja, bet atskatījusies viņa nav ne par ko. Pirtī ienākusi, tā negrib savām acīm ticēt: redz baltu, apklātu galdu, uz tā cepešus, baltu maizi, vīnu un citus gardumus ; pie galda sēž arī viņas meitenīte sveika, vesela un priecājas, ka māmiņa pārnākusi. Skotelē ir pārvērtušās visas ogles par spožiem dukātiem un viņai pašai gadās smukas drānas. Ēzdama viņa pārdomā savu likteni, cik ātri un brīnišķi tas pārvērties. Maz stundas atpakaļ, tai ne maizes kumosiņa, ar ko bērna dzīvību uzturēt, un nu ta bagāta. Dievam pateikusi, viņa apspriež citur apmesties.

Bet viena meita noklausījusies, kā sieviņa tikusi pie tādas bagātības, nogājusi uz to pašu pirti, nokāvusi arī savu bērnu, jo viņai lai bijis bērns, un gājusi uz lauku pēc uguntiņas. Tur sēdējuši tāpat trīs vīri un sildījušies. Viņa prasījusi: «Dodiet man lai uguntiņu; gribu izvārīt sev ēst.» - «Kur mēs tev iebērsim?» tie vaicājuši. «Tepat skotelē!» viņa ātri atteikusi. «Labi!» tie sacījuši, «uguns tev nedegs; bet tev nav brīv atpakaļ skatīties.» Uz pirti iedama, viņa atskatījusies atpakaļ un redzējusi vīru un lielu suni sev pakal nākam. Viņa skrējusi gan, skrējusi, domādama izbēgt, bet lielais vīrs, kad to panācis, tad sakampis aiz matiem, nocirtis uz vienu cirtienu viņai galvu un nometis to sunim, kas viņu apēdis.

P i e z ī m e. Arī Andrievs Niedra savā stāstā «Bārenis un Brūnā» (VII, I, 441, 4) raksta, ka velis nogalina cilvēku. Meita noslīcinājusi ezērā savu bērnu, bet viņas kāzu vakarā kāda balss saukusi aiz loga: «Uū!» Brūte gājusi skatīties, bet vairs neatnākusi. Tikai vaiņagu otrā rītā atraduši lazdā pakārtu pie ezera. P. Š.