3. H. Skujiņa no 76 g. v. J. Ābeles Aumeisteŗos.

Saimniekam bīsi veca māte un tā bīsi vella pilla. Ap siena laiku saimnieka māte nomirusi. Šo apkopuši un aiznesuši uz riju. Pie vakara mājā iebraucis žīds. Žīds paņēmis sveci, aizgāš uz riju un skaitīš pie saimnieka mātes zārka pātarus. Žīds uzķepināš sveci uz zārka vāka, bet drīz vie pamanīš, ka zārka vāks sāk cilāties. Žīds pārbijies un skrēš uz istabu un stāstīš, ka mironc ceļoties augšā. Bet kā žīds ieskrēš istabā, tā mironc ar jau bīš pie istabas durim klā. Nu saimnīca ar pārbīsies, abi ar žīdu no istabas laukā un uz klēti prom. Bet tikko šie aiztaisīši klēts duris, tā mironc ar klā un nu sāk aiz durim ālēties un grauzis duris kopā. Tikmēr grauzis grauzis, kamēr izgrauzis tik lielu caurumu, ka jau varēš galvu iebāzt klētī. Bet nu vē iekšā neticis. Ta mironc paņēmis lielu akminu un gāzis pa durim. Bet žīds ar saimnīcu visu nakti notupēši klētī un nedrīkstēši ne deguna izbāzt.

No rītīna saimnieks agri uzcēlies un aizgāš uz pļavu siena pļaut. Šis nu pļāvis pļāvis un brokastu laiks sen jau bīš pāri. Saimnieks gaidīš gaidīš, ka nāks saimnīca ar brokastim, bet šās ne jutin. Nu saimnieks nodomāš, ka laikam kāds nelabums vie mājā esot, ka saimnīcas ar brokastim nejūtot. Nu saimnieks gāš uz māju skatīties, kas ta tur īsti ir.

Saimnieks aizgāš uz māju, izmeklējies pa istabu saimnīcas, bet šās kā nav, tā nav. Nu gāš uz klētīnu - skatās: klēts durīs izgrauzts lielc caurums, akminc iegāzts durīs un ka gāš iekšā, tā atradis saimnīcu un žīdu un abi bīš tā pārbīšies, ka vais ne vārdīna nevarēši izrunāt. Nu pēdīgi saimnīca stāstīsi visu, kā bīš, un saimnieks tūlī zirgā iekšā un prom pie mācītāja un šim visu izstāstīš. Mācītāš licis, lei vella pillai saimnieka mātei nocērtot galvu, paliekot zem pakaļas un ta lei aprokot purā. Tā ar izdarīši un nu bīš miers.