Velis nobeigts.

7. Teicējs Juonis Gaiduļs Ozolmuižā.

Senejūs laikūs, vīnā cīmā dzeivuoja divi buorinītes. Vīnu vacuokū saucja par Alonu, ūtru jaunuokū par Madaļu. Pi jūs beja moza ustabiņa un cīši vaca - guozās jau uz suona. Juos vēļ nabeja precētas. Pi Madaļas suocja staiguot vīns vacs soldots, kurs dīnēja ķēniņam divdesmit godi godi un beja jau atlaists uz sātu. Soldots vairuok taisēja zuobokus un tai labi pelnēja. Soldots apprecēja Madaļu un suocja dzeivuot vīnā vītā ar sovu sīvu un juos muosu, Alonu. Madaļa ar sovu veiru gulēja sincēs, bet juos muosa, Alona gulēja ustobā, par tū, ka juo ustabiņa beja cīši moza un nabeja vītas, kur pastatīt ūtrū gultu.

Tai dzeivuoja Madaļa ar sovu veiru četri godi. Veirs juos vysu naudu, kuru pelnēja, puordzēja un vēļ izzoga nu sīvas vysas juos drēbes un puordevja par brandīni. Madala un Alona jū daudz reižu lomuoja, bet jis jūs naklausīja. Vīnu raizi nūguoja veirs uz pilsātu. Tur puordzēŗa otkon vysu naudu, ta nūjēmja vēi nu sevis vysas drēbes un zuobokus, arī puordzēŗa. Palyka vīnā tymā vacā mētelī, kurā atguoja nu dīnests. Atīt jis uz sātu vy su puordzēris. Sīva ar muosu suocja jam runuot (jam vuords beja Pīters): «Pīter, Pīter, kū tu dori? Tu Puordzēri vysas sovas drēbes un palyki pavysam plyks.» Pīters nikuo pretim narunuoja un staiguoja vysu dīnu nulaidis golvu. Pēčuok nūguoja uz mežu un tur pasakuoīa apsē. Jau nakts, bet Pītera nav sātā. Madaļa dūmuoja, ka kur nabeis otkon dzer. Ūtrā dīnā nu cyta cīma guoja vīna buoba uz mežu pēc molkas un īraudzēja, ka nazkas karinej uz apses. Jei daguoja tyvuok, verās un uz reizes pazyna Pīteri. Atīt buoba uz sātu un stuosta vysim cīmā, kū jei redzēja mežā. Tad nūskrēja uz Madaļu un runoj jai: «Tovs Pīters mežā pasakuoŗa. Es jū tī redzēju.» Madaļa kad izdzierda itū, suocja klīgt un rauduot. Jei Pīteri cīši mīļuoja un žāluoja. Nu cīma sasalasīja puiši, pajēmja policistu un nūguoja uz mežu, kur pasakuorīs Pīters. Policists pastatīja sorgus, kab Pīteri nikas nanūzogtu naktī, un suocja taisīt izmeklēšonu, par kū pasakuora Pīters. Atbraucja izmeklēšonas tīsnesis, dokturs un policists, pasavēŗa uz Pītera un lyka izrakt pūrā dūbi un tur jū paglobuot. Atīt Madaļa un Alona uz sātu skūmeigas. .Iau suocjas nakts, juos nūguoja gulātu. Pazacēļa lels vējs, skrīn svilpuodams Pīters, sytas lūgūs un klīdz: «Laidit mani ustobā!» Sazabeida Madala ar Alonu un suocja lyugt Dīvu. Tai itei nakts puorguoja. Uz cytas otkon tys pats. Juos suocja runuot cīmā sovim sābrim un prasīt, kū juom darīt. Sābri pazajēmja īt pi jūs gulātu. Guļu jī un klausuos. Paceļas lels vējs, skrīn svilpuodams Pīters, klīdz un sytas durovuos un lūgūs un prosuos laist jū ustobā. Vīna veciņa runoj Madaļai: «Varbyut pi tevis kas nabejs nu Pītera palyka? Par tū jis skraida.» - «Nav nikuo,» atbildēja Madaļa. «Tikai itvs vacais mēteļs, kuru es pajēmu pīmiņai.» Tūlaik veciņa runoj: «Tu, Madaļa, izdori tai. Pajem itū mēteli, nūnes tur, kur jū paglobuoji, izrūc jū nu dūbes, pajem ciervi un atciert jam golvu. Nūlīc jū storp kuojom un caur vādaru puorsit apses mītu. Itū dori nakti. Paklausēja Madaļa veciņas, paprosīja sovu sābru paleigā un tai izdarīja. Nu tuo laika buorinītes dzeivuoja mīrīgi.