Pērkons nospeŗ veli.

1. P. Lodziņš Sērpilī. LP, VII, I, 453, 7.

Reiz viena māte sūtījusi savus divi dēlus, 15 g. vecus, uz Elkšņu silu pēc kuŗamiem. Mežā puikas saķildojušies un attapīgākais otru nonāvējis. Mājās nelaimīgais atzinis savu grēka darbu un cirkti bēdājies - raudājis. Māte vaicājusi: «Kas tev par nelaimi ? » Šis ne vārda atteikt. Vēlāk tad izteicis mātei, arī citiem cilvēkiem, ko padarījis, un tā tas nācis valdības ausīs. Valdība nevarējusi slepkavību pamest nesodītu: likusi šo pērt ar dzelzs rīksti. Bet puika sodu neizcietis, nomiris turpat. Nosodīto aprakuši ārpus kapsētas žoga un nokauto atkal turpat ceļmalā, kur atraduši nedzīvu. Nokautā kapa. malā, priedē iecirtuši krustu, ko vēl tagad redzot. Bet no tā laika nokautais sācis ceļiniekus biedēt ap pusnaktim. Reiz vienam braucējam pat iesēdies ratos blakus un stāstījis savu likteni: šam esot ļoti grūti, esot jāsargājot velnam naudas šķirsts tur netālu no Sērpils pils drupām, krūmos (12 verstis no nokautā kapa vietas). Bet Pērkons šo ienīstot: kur vien šis uzturoties, tur Pērkons speŗot un gribot nomaitāt, tādēļ šam jābēgot, jāslapstoties. Tā runādams, tas piepēži nozudis un diezin kur palicis. Citiem atkal stāstījis, ka nevien naudas šķirsts sargājams, bet vēl citi šādi, tādi darbi darāmi.