2. Juris Upītis Gatartiešu Mīlakšos. Brīvzemnieka kr. LP, VII, I, 453, 8.

Vienam mežsargam uznācis salds miegs mežā. Nolicies pie ozola un aizmidzis. Tad parādījies daiļš jauneklis, saucis viņu par brāli un teicis, lai ceļoties tūdaļ augšā, jo cik šā mūžs virs zemes dzīvot bijis nolikts, tik esot nodzīvojis, tagad esot pienācis mirstamais laiks: tūdaliņ nākšot Pērkons šo nospert, un šķīstīt. Bet kad ozola stuburs līdz ar šā miesām sadegšot, lai mežsargs viņa pelnus aprokot zemē. Mežsargs no sapņa uzlēcis, Pērkons spēris, ozols nodedzis un viņš pelnus apracis kapsētā.