Labvēlīgie veļi.

1. J. Siķēns Vecumniekos. Etn. IV, 1894. LP, VII, I, 116, 2.

Vecmuižas Lindes lielcela malā, netālu no Lindes robežām, lauku vidū, atradies vēl necik sen atpakaļ kāds uzkalniņš, nosaukts Lazdu kalniņš. Tas bijis apaudzis krūmiem un netapis vai apstrādāts. Šis nu bijis izdaudzināts par tādu, kur nauda, citi kādi dārgumi aprakti. Gandrīz katru rītu varējuši uziet kādu jaunu bedri, ko mantas meklētāji pa nakti bijuši izrakuši. Vienu rītu N. māju puiši uzaicinājuši viens otru uz nākošu nakti sev talkā Lazdu kalniņā naudu rakt; jo nakti tiem kāds sapnī parādījies un noteicis vietu un laiku, kuŗā jāķeroties pie darba. Bet pusdienas laikā guļot, vienam puisim parādījies sapnī kāds viņa nesen miris radinieks, ļoti godīgs cilvēks, un teicis, lai naudas rakt neejot. Puisis paklausījis savam radiniekam un negājis. Bet nākošā naktī tiem parādījies atkal kāds, kas pieteicis, lai visādā ziņā ejot: ja neiešot, tad paglabātā manta vairs nebūšot atrodama. Pusdienā parādījusies tam pašam puisim nomirusī māte, arī tā teikusi, lai neejot. Bet mantas kārība uzvarējusi un abi puiši aizgājuši. Naktī uznācis bargs perkona laiks un abi puiši rītā atrasti nedzīvi kalniņā: pērkons bija nospēris. Gari bijuši visu zinātāji, tie spējuši nolūkoties citu garu darbībā un tā palīdzēt dzīvajiem ar padomiem.