5. J. Hollanderis Madaliņas dr. Zin. Kom. kr. LP, VI, 36, 4, 5.

Vienai mātei reiz nomiris bērns un viņai tā bērna dikti bijis žēl: vienmēr raudājusi. Bet vienreiz bērns parādījies mātei sapnī: lai naktī pulksten divpadsmitos aizejot uz baznīcu. Labi, šī aizgājusi. Iegājusi baznīcā, redzot: daudz ļaužu tur - citi sausi, citi slapji; un starp tiem slapjajiem arī viņas bērns bijis. Māte brīnījusies: kā šis slapjš? Bet bērns pienācis klāt: «Ŗedzi, māmiņa, cik man gŗūti slapjam staigāt; un tas viss tikai no tavām asarām - tas slapjums, neraudi nu vairs, citādi man būs vēl gŗūtāki.» Māte pārgājusi un neraudājusi vairs.

P i e z ī m e. Tādu teiku esmu arī Raunā dzirdējis. P. Š.