8. M. Skrupska no vecas māmiņas Neretā, Folkloras krātuvē.

Vienai sievai bija tāds vīrs, briesmīgs dzērājs. Kad tik viņš pamanīja, ka sievai ir bijis kāds rubulis, tūliņ viņš nelicis mierā, lai dodot viņam nodzert. Vienu dienu viņš skaldījis malku, un strādājot atcerējies, ka sievai ir vēl nauda. Viņa to taupījusi, jo viņai bijušas divi meitiņas, viena piecu gadu, otra tik kādi pāri mēneši kā piedzimusi. Viņa iziet pēc malkas un kā noliecas ņemt, vīrs liek ar cirvja zobiem pa galvu. Sieva bijusi beigta uz vietas. Nu viņš nobīstas, ko ātrās dusmās ir pastrādājis, bet līdzēt nevar, paņem un ienes mironi istabā. Nu sūta meiteni, lai aiziet pēc māsas pakaļ, kas netālu dzīvojusi. Kamēr māsa atnāk, tikmēr viņš jau mironi apģērbis, matus pārķemmējis pāri par to rēti un uzlicis vēl aubīti galvā. Nu atnāk māsa, noraudas - domā: būs pārrāvusies, un tā paglabā. Bet nu sieva sāk nākt katru vakaru, pieiet pie šūpuļa, paņem bērnu, paēdina un atkal iziet. Vienu vakaru vīrs noskatās, otru vakaru viņam paliek baile. Viņš aiziet pie mācītāja un izstāsta, bet mācītājs teic: «Ej nu, vai tas var būt?»

Bet vīrs teic, ka katru vakaru nākot. Nu mācītājs saka : «Labi, paliec tu šeit, es iešu.» Nu mācītājs aiziet nosēžas un gaida - jā gan, istabas durvis atveļas, māte iemāk, pieiet pie šūpuļa izņem bērnu un ēdina. Mācītājs arī ļauj, bet kad viņa bērnu atkal nolika un taisījās iet projām, mācītājs ar atšķirtu bībeli nostājās priekšā un teic: «Ja tu esi labs gars, tad atbildi, ko es tevim jautāšu. Kāpēc tu te staigā?» Sieva atbildēja: «Es esmu nelaikā mirusi. jo mans vīrs man iecirta ar cirvi galvā. Ja neticat, tad paskataities!»

Un viņa noņēmusi aubi no galvas, mācītājs pacēlis matus un ieraudzījis tur visus cirvja zobus. Tad mācītājs paziņojis valdībai. Nu izrakuši mironi un atraduši sievu nogalinātu. Tūliņ uzlikuši vīram dzelžus uz rokām un uz katorgu projām.