Labvēlīgie veļi.

9. S. Hāze Talsos T. Dzintarkalna krājumā.

Veļi katru gadu veļu laikā sapulcējoties zemes apakšā un apspriežot, kas pagājušā gadā darīts un kas nākamā gadā darāms. Viņi arvien pārrunājot par saviem piederīgiem, kas vēl dzīvi. Dažreiz veļu laikā viņi izklīstot pa druvām, sētām, ēkām un visiem kaktiem, pat gultas cisas izošķerējot un naudas podus pārraugot. To veļi darot, lai izzinātu, vai viņu piederīgie labi dzīvo. Tā ložņādami, veļi smalki noklausoties, ko ļaudis runā. Mīļiem piederīgiem viņi arī iečukstot labus padomus ausīs. Vecās drēbēs veļi negribot apkārt staigāt, kādēļ viņiem vajagot dot labu apģērbu.

Reiz viens vīrs esot ticis aprakts vecos svārkos. Veļu laikā citi veļi to sūtījuši pasaulē apskatīties, bet vīrs turējies pretī - esot kauns tādā apģērbā staigāt. Reiz nu viņš parādījies savam dēlam sapnī un aicinājis to, lai atnākot uz kapsētu izrunāties. Dēls arī aizgājis uz kapsētu, nolicis galvu pie kapa kopiņas un klausījies. Tēvs viņam sīki jo sīki izstāstījis, kāds laiks būšot nākamā gadā, kur un kad katra labība jāsējot u.t.t. No tā laika dēls tā gājis katru rudeni kapsētā klausīties, un pēc tēva padomiem strādājot, palicis drīz bagāts vīrs.

Reiz tai zemē uznācis bada gads, visiem trūcis maizes, tikai šim ne. Ļaudis brīnījušies, kādēļ šim maize ir, bet citiem nav. Sākuši taujāt viņa sievai, un tā izstāstījusi, ka viņas vīrs katru rudeni veļu laikā ejot pie tēva kapa padomu klausīties. No tā nu šie zinot, kas katru reizi jādara. Jaunās ziņas ļaudīm ļoti patikušas. Tūliņ rudenī veļu laikā sanākusi pilna kapsēta laužu, visi nogulušies gar zemi, nolikuši ausis pie kapiem un klausījušies, ko veļi runā.

Nākošā gadā nomiris viens no tiem, kas gājuši uz kapsētu klausīties. Šo nu atkal par nelaimi apģērbuši pavecās drēbēs. Kad pienācis veļu laiks, tad citi veļi šo atkal sūtījuši, lai ejot pasaulē apskatīties. Šis atbildējis: «Kā lai es eju ciemā radoties, ka man vecas drēbes mugurā?»

Citi veļi sacījuši: «Visi radi tagad guļ, kas nu gan tevi naktī saredzēs?»

«Neguļ vis,» šis atteicis, «paskataities tik augšā, ir sanākusi pilna kapsēta veļu noklausīties.»

To dzirdēdami, veļi tūliņ dusmās uzskrējuši augšā un nonāvējuši visus ļaudis, kas atnākuši uz kapsētu. Lai nu uzpriekšu cilvēki atkal slepeni nenoklausītos, ko veļi runā, tad viņi nosprieduši likt sargus pie kapsētas vārtiem. Tādēļ kapsētās dažreiz redz spokus, kas nav nekas cits, kā veļu sargi.

P i e z ī m e. Līdzīgu teiku ir uzrakstījis arī Ķeviešu Andrejs Koknesē (LP, V, 52, 9, 1). P. Š.