Labvēlīgie veļi.

13. A. Bīlenšteina kr. no Araišiem. LP, VI, 43, 4, 18.

Vecos laikos reiz bijis bagāts, bet aplam sīksts muižnieks. Viņš arvienu teicis, lai viņa naudu zārkā liekot - radiem atstāt ne ! Kad nu nomiris, tad ielikuši visu viņa naudu zārkā pašam blakus, un paglabājuši baznīcas pagrabā. Bet liktens nolēmis sīkstulim miera nedabūt zārkā: viņam bija jāstāv pie drēbkambaŗa stūŗa un sava līdzņemtā nauda jāsargā.

Tā viņš tad tur nu dienu, mūžu dirnēja un nereti daudz ļaužu izbiedēja ; bet pēc laudis aprada ar viņu, kad redzēja, ka nekā nedara.

Bet reiz vienu vakaru zvanis ar kādu vīru dzēruši baznīcas krogā un vīrs aplam lielījies: viņam esot droša dūša.

Zvanis teicis: «Ja tik drošsirdīgs esi, aizej, atnes to tupiķi, kas pie drēbkambara stūŗa stāv - dabūsi 5 daldeŗus ! »

Labi - vīrs aizgājis un teicis uz tupiķi: «Tupi uz pleciem! »

Tupiķis uztūpies un šis atnesis uz krogu, nolicis uz galda pie durvim. Tur tad nu tupiķis sācis rāpāties un dzērājiem bijuši lieli smiekli. Beidzot zvanis solījis vīram otrus 5 daldeŗus, lai nesot tupiķi atpakaļ.

Labi. Vīrs teicis uz tupiķi : «Kāp plecos ! » Tupiķis uzkāpis un nu nesis atpakaļ. Šurp nesot vīram nasta likusies tik viegla kā spalva ; bet tagad, pa stedeles durvim nesot, jau bijusi tik smaga kā puspūrs rudzu : pusceļā kā pūrs un galā kā četri pūri rudzu. Nonesis tur vīrs teicis: «Tupi zemē!» Bet tupiķis atteicis: «Netupēšu vis zemē, kam tu mani krogā nesi, dzērājos nievāji ! Ja izdarīsi to, ko tev pavēlēšu, tad paliksi dzīvs, ja ne - tev jāmirst.»

Vīrs solījies: «Jā, es izdarīšu!»

Nu tupiķis ievedis vīru baznīcas pagrabā, pie sava zārka, teikdams: «Ņem un velc skolā! ja aizvilksi - nauda piederēs tev!» Un zārkam bijuši sudraba klambari. Ņēmis aiz viena klambara un rāvis, bet citi miroņi turējuši atpakaļ. Beidzot, kad ar lielām mokām taču ierāvis skolā, citi miroņi atkāpušies, teikdami: «Rau, kaut tavas acis izsprāgtu! - nu ir tavā tiesā.»

Vīrs nu grābis naudu laukā; bet tupiķis vēl teicis: «Ja vēl kāds no maniem radiem dzīvs, tad trešo daļu atdod viņam - tās divas paturi pats.»

Tad tikai viens nabaga kurpnieķelis atradies, kas vēl tupiķim rada bijis. Tas dabujis trešo daļu un palicis bagāts cilvēks. Bet tupiķi no tā laika vairs nekad neredzējuši pie baznīcas stāvam.