1. H. Skujiņa Bilskas pag.

Reiz dzīvojusi skopa saimniece, kas nevienam laba nedarījusi. Pat nabadziņu viņa nepaēdinājusi. Saimniece nomirusi. Pēc saimnieces nāves pa naktim viens staigājis pa kāpostu dārzu un grauzis kāpostus, ka brīkšķējis vien. Kad dienā gājuši kāpostu dārzā skatīties, tad visi kāposti bijuši veseli.

Reiz mājas puisis naktī nācis no meitām. Kāpostu dārzā viens ēdis kāpostus. Puisis kliedzis: «Ej, kas tu esi?»

«Es jau esmu Trīniņa,» no kāpostu dārza atskanējusi nomirušās saimnieces balss.

Puisis prasījis saimniecei, kādēļ viņa kāpostus ēdot. Saimniece stāstījusi, ka tai debesīs maizes galdiņš esot gluži tukšs, tikai viens liepu lūku ritenīts uz viņa esot, ko tā, dzīva būdama, reiz kalpa sievai iedevusi. Viņai neesot nekā ko ēst un tādēļ viņa pa naktim nākot kāpostus ēst. Tad puisis vēl saimniecei prasījis, kāds šim tas maizes galdiņš esot. Saimniece atbildējusi, ka viņam esot bagāts galdiņš.

«Nu tad ņem pusi no mana galdiņa, » teicis puisis.

No tās reizes saimniece nekad vairs nenākusi kāpostus grauzt.