5. Teicēja 90 g. v. A. Vitkovska Kārsavā. Latvju kultūras kr.

Vīns cylvāks saslymuoia un jau gulēja pi pašas nuoves. Daguoja pi juo sīva un suoka lasīt beibeli. Jis izklausēja un suoka klīgt: «Ej lobuok izcep saldonus bļīnus, nakai lasi beibeli! Zyni, ka šadin svātā dīnā taipat vysi mozī bārni palyka par eņgeļim!» Sīva paklausēja un aizguoja cept bļīnus. Cikom jei cepļa, veirs nūmyra. Sīva pajēmja un nūlyka pi juo škiersta tūs bļīnus. Kad tys cylvāks guoja pi Dīva tīsas, jis nesja zam paduses tuos bļīnus. Svātais Pīters stuovādams durovuos teicja: «Tu navarēsi īt īškā paradizē, jo tu vēl esi lels grēcinīks!» Cylvāks ar bļīnim jam atbildēja: «Es tū zynu, bet īlaid mani tikai drusku pazavērt, kū dora mozī engelīši!» Pīters jū īlaidja drusciņu pazavērt, bet tys cylvāks suoka klīgt: «Bērniņi, nuocīt šur, es jyusim pa bļīnam īdūšu!» Engeļi atskrēja pi juo un jis kotram suoka dalīt bļīnus. Svātais Pīters, tū radzādams, atskrēja pi Dīva un izstuostēja vysu. Bet Dīvs atbiļdēja: «Lai jis tur dzeivoj, es vysus grākus jam pīdūdu, jo jis tūmār ir ar lobu sirdi un, laikam, byus lobs školotuojs munim bārnim!» Tai tys cylvāks palyka par svātu veiru un dzeivuoja paradīzē par dzīduošonas školotuoju enģeļim. Tuopēc vysi enģeļi dzīd ļūti skaisti, jo cylvāks beja apduovynuots ar dzīduošonas duovanom.