l. T. Klemenss, «Spoku stāsti», 1873, 12.

Ērbērģa muižas klēts skrīveri bija uzlūdzis viens saimnieks uz pašiem veciem Miķeļiem, lai laikus atnākot pie šā, tad varēšot iet pirtī, un, kā tas vecos laikos bija modē, pēc tam noturēšot krietnas vakariņas un nodzeršoties paša darīto alu. Skrīvēris labprāt izpildīja šo draudzīgo lūgšanu un noliktā laikā bija klāt. Papriekšu gāja ar citiem kopā pirtī, nopērās un tad pārnāca uz istabu, noturēja ar saimi vakara pātarus un līdz vēlam vakaram ēda un dzēra kā godā. Kad skrīveris jau gribēja mājās iet, tad saimnieks to lūdza, lai paliekot pie viņa par nakti, tādēļ ka uz tās stigas, kur tam bija jāiet, bijis dziļš grāvis, kas gan pašu laiku bijis sauss, bet kur naktī spokojot un laudis baidot. Skrīveris, būdams drošsirdīgs cilvēks, iesāka pilnā kaklā smieties un sacīja, ka no tādiem niekiem nebīstoties, un arī neticot, ka spoki varot rādīties. Tad atvadījās no saimnieka un saimnieces, pateikdamies par visu labu, un gāja dziedādams savu ceļu. Līdz grāvim nonākušam, tam neviļot iešaujas prātā, ko saimnieks stāstījis, bet ne par ko nebēdādams, tas runā pats par sevi: «Spoki, ķēmi, ir tik nieki un aplama māņu ticība. Kad tādi tiešām pasaulē rādītos, tad vēlētos jel kādu ar savām acim redzēt.» Un lūk! uz otra grāvja krasta stāv bāls vīrs, miroņa drēbēs apģērbts, un draud ar pirkstu. Skrīveri pārņēmušas briesmīgas bailes, tas trīcējis kā apses lapiņa un nu, krustu pārmetis, tas skrējis projām ar lielu riņķi bez ceļa uz savām mājām, kur apaļas septiņas nedēļas nogulējis slims un muldējis par spoku.