4. T. Klemenss, «Spoku stāsti», 1873, 3.

Vectēvs Rode bija priekš daudz gadiem atpakaļ Vidzemē par muižas kungu. Pie staltas muižas bija liels ābolu un ogu dārzs, dārzā dīķis un pie dīķa pirts un vašūzis (mazgājamais nams). Ijāba dienā bija sievas no pagasta sanākušas muižas vešu mazgāt, kā to vecos laikos, kad vēl bija klaušu darbi, mēdza darīt. Pēc pusdienas, uz vakara pusi, gājis Rode uz mazgājamo namu, gribēdams redzēt, vai sievas pareizi strādā. Caur dārzu ejot. tas ierauga vienu bērniņu krekliņā starp ērkšķiem tekājam. Bīdamies, ka kāda sieviņa bērniņu līdz ņēmusi un atstājusi to bez uzraudzīšanas dārzā, kur tas varētu dīķī iekrist un noslīkt, viņš grib to noķert un ienest mazgājamā namā, bet velti: bērniņš tekāja kā spalviņa caur ērkšķiem, kamēr beidzot pazuda. Nosvīdis un sabijies Rode ienācis pie mazgātājām un jautājis: kuŗai sieviņai gan tas bērniņš piederot? Sievas nospļāvās un sacīja: «Pfui, kungs, lieciet jel to bērniņu mierā, tas jau daudz, daudz gadu raudādams dārzā spoko, it īpaši tad, kad sievas no pagasta sadzen kungu drēbes velēt, varbūt tam žēl, ka mums jāstrādā par velti.»