5. T. Klemenss, «Spoku stāsti», 1873, 8.

Vecais Sunāksts ķesteris gulējis viens pats vecā ķesteŗa mājā, tagad tur jaunā dzīvojamā ēka ir uzcelta citā vietā. Saime esot gājusi rijā gulēt, lai varētu laikā piecelties labību kult. Un tā nu šis viens pats atlicis, aizslēdzis un aizbultējis durvis, gājis pie miera. Ap pusnakti atmodies no salda miega - mēness spīdējis gaiši caur logu - kad ieraudzījis pie durvju stenderes, kur bijusi liela strūgu nagla iesista, jaunu nepazīstamu meiteni pakārtu. No uzskatas bijusi meitene bāla, apģērbta ar īsu nobālējušu katūna kleitiņu, zeķes nošļukušas un vecas kurpītes kājās. Ķesteris brīnojies, kā gan skuķis ienācis, un kādēļ še pakāries, bet drošs vīrs būdams, tas pacēlies no gultas un gājis pakārušos meiteni aptaustīt, vai nevarētu ātrumā to vēl glābt. Piegājis atron tik drēbes uz naglas pakārtas, no meitenes ne smakas. Iet atkal gulēt; bet tikko noliekas gultā, redz atkal, ka meitene karājas. Otru reizi ceļas un aptausta - nekas, kā tik drānas. Gribot tās no naglas noņemt, ķesterim piepēži uznāk nepazīstamas bailes, saltums iet par kauliem, un nu skrien, cik spēdams, uz riju saimi saukt. Puiši attecējuši ar vēja lukturi un pārmeklējuši visus kaktiņus, bet meitene nekur nebijusi atronama. Uz naglas pie stenderes karājušies tik dažādi apģērbi.