Ēni māžojas.

8. T. Klemenss, Spoku stāsti», 1873, 7.

Leišos veda pašos ziemas svētkos puisis un meita pie katoļu mācītāja bērniņu krustīt. Sniegs putināja, un laiks bija auksts, tādēļ bērniņu ietina labi silti drānās. Nobraukušie pie mācītāja, lūdz, lai bērniņu krustot, atsvabina to no drānām un - brīnums - nav vairs bērniņa, bet tai vietā kazlēniņš, kas iesāk bļaut: Mē, mē!»

Mācītājs, kūmus rādams, saka, ka lopiņu nevarot krustīt, lai braucot uz mājām. Ko bija darīt? Kazlēniņu atkal ietinuši autiņos, kūmi brauc atpakaļ. Pusceļā stāv krodziņš, kur divi ceļi iet krustām, tur kūmi apstājas un ieiet, gribēdami notikušo brīnumu arī ļaudim rādīt. Atsaista kazlēniņu - un redzi - nav vairs kazlēns, bet bērniņš.

Krodzinieks un kroga viesi sāk kūmus izsmiet, un nu tie atkal dodas pa citu ceļu pie mācītāja. Šo notikumu izstāstīdami, attin bērniņu - un lūk - ne bērniņš, ne kazlēniņš, bet bērna lielumā ledus gabaliņš. Kas nu par ērmiem? Mācītājs vēl niknāks tapis, saka: «Nedzīvu lietu pavisam nevaru krustīt, jūs gan gribat mani par nerru turēt, eita ārā, bezgoda cilvēki!» Kūmi atkal ledus gabaliņu ietinuši, brauc mājās, un pie krodziņa uz krustceļa apturējuši, grib rādīt ledus gabaliņu ļaudim, attin autiņus un lūk - nav ledus, bet bērniņš. «Vai te nav Dieva sods?» saka kūmi. «Laikam uz ceļa nelabais mums šo stiķi padarījis, ko nu darīt?» Te piestājas vecs pūšļotājs un labdaris, padomu dodams, lai braucot pie mācītāja ar riņķi pavisam pa citu ceļu, bet lai papriekšu noliekot vērdiņu uz krustceļa un tad lai braukdami neskatoties atpakaļ. Kūmi izpildīja pūšļotāja padomu un nobrauca trešo reiz pie mācītāja. Dievodamies stāstīdami tam, kas noticis, iztina bērniņu - un raugi, brīnums par brīnumu - bērniņa vietā atradās rudzu vīšķītis. Mācītājs iesākot gan bija ļoti dusmīgs, bet gaŗu pīpi smēķēdams, pārdomāja pamatīgi visu notikumu un ņēmās rudzu vīšķīti krustīt par Stepiņu, un tik ko bija to ar ūdeni aplējis, ar svētu elju aptraipījis un krusta zīmi taisījis, te vīšķītis palika par bērniņu. Kūmi sirsnīgas pateicības un dāvanas nodevuši, priecīgi brauca projām. Kaut gan braucot bērniņš brīžam kā kazlēns bļāva, brīžam kā ledus pavasaras laikā krakšķēja un arī tā dzirdams bija, it kā rudzus pļautu, tomēr pie krodziņa uz krustceļa piebraukuši un drānas attinuši, redzēja, ka bērniņš mierīgi gulēja. Bērnu nosaukuši par Stepiņu Vīšķīti. Vai tas vecumu piedzīvojis, to īsti nezinu.