9. V. Zacharska no 67 g. v.P. Rozlovska Rozentavas pag.

Vīnā cīmā dzeivuoia vīns zemnīks. Jam beja sīva Zuzana. Jī dzeivoja cīši labi, bet bārnu jīm nabeja. Daudz reižu iī lyudz ja Dīvu, kab jis dūtut jīm bārnu. Varbyut, Dīvs izklausīja jūs lyugšonu, juo sīva palyka gryuta un radīja dālu. Trešā dīnā dāls suoka runuot un praseit, kab jū dreižuok nastu uz baznīcu un nūkristeitu. Muote ar tāvu nūsabreinuoja, ka taids mozs bārns, treis dīnas vacs, runoj. Reitā zemnīks dabuoja kristāvu un kristamuoti, kuri nūnesja bārnu uz baznīcu nūkristeit. Atnezja bārnu uz bazneicu, bāzneickungs pajēmja svēteitū yudeni un gribēja jau kristeit. Kristamuote iztyna bārnu un verās, ka tī nav bārna, bet pagaļa molkas. Bazneickungs pasavērās, ka atnezja pagali kristeit, vēļ izlomuoja jūs, ka taisa taidu apsmīkli. Kristāvs un kristamuote nūsabreinuoja, atnas itū pagali uz sātu, iztyna un verās: tī na pagaļa, bet bārns. Cytā dīnā bārns otkon runoj: «Nesit mani kristeit!» Otkon nūnas bārnu uz bazneicu Otkon bazneickungs grib kristeit, iztyna, verās: kyuļs mīžu. Otkon bazneickungs nakrista. Atnas itū kyuli uz sātu, iztyn - verās: bārns. Trešā dīnā bārns otkon runoj: «Nesit mani kristeit!» Nīmas otkon uz baznīcu un izstuosta bazneickungam vysu. Jau bazneickungs sasalasēja kristeit un pasacīja izteit bārnu. Iztyna bārnu un verās - blise, bet bazneickungs suoka kristeit un devja jam vuordu «Blise». Kad nūkristīja baznīckungs blisi, nū blises tyuleņ palyka bārns, kurs suoka augt na dīnom, bet stundem. Dreiži izauga lels bryutgons. Pēc tuo dreiži suocjās leli vaidi, un itys bryutgons nūguoia uz vaidim, pasyta vysus ķēniņus un pats palyka par stypru ķēniņu un tagad dzeivoj, madu ar brandīņi dzer, dūmuodams, ka yudeņs.