10. Pēteris Ozoliņš Gulbenē. LP, VII, I, 144, 4.

Viens cilvēks gājis pilsētā pa ielu. Te piesities viens kungs un vedinājis līdz nākt. Gājis. Kungs ievedis to skaistā namā. Ievedis, apvilcis riņķi ap galdu, piebēris pilnu riņķi naudas, aizdedzis divi zelta lukturus un teicis, ka ap pusnakti nākšot viens melns kungs ar rībienu un troksni, bet lai šis Dieva vien nepiesaucot - ja nepiesaukšot, tad visu to naudu atdošot. Labi. Jā, un tā pašā pusnaktī ienācis liels, melns kungs - viss palicis, tumšs, mūri vien sākuši brikšķēt, virsū gāzties. Tad tas cilvēks sagrābis ar vienu roku to naudu, ar otru to vienu zelta lukturi un izbailēs piesaucis Dievu. Kā piesaucis Dievu, viss tūliņ apklusis un tik vien telpas atlicis, kur pats stāvējis - citur visur gadījies mūris un šis nekādi laukā tikt. Sācis kliegt. Tad meita, ūdeni nesdama, izdzirdusi mūrī skanam un sasaukusi cilvēkus. Izlauzuši ar vergām mūri, izlaiduši šo laukā. Bet šis nu atradis, ka nauda, ko ar vienu roku bij saķēris, palikusi par akmeņiem un zelta lukturis, ko ar otru roku saķēris, palicis par sakārni.