12. A. Lerchis-Puškaitis no Elīzes Ģedules Džūkstē. LP, VII, I, 128, 12b.

«Es toreiz biju vēl jauna meitene un kalpoju Elejas pilī pie grāfiem. Vienu dienu grāfene ar grāfu aizbrauca un man ar otru, vecāku meitu, pa to laiku bija darba kungu guļamā istabā, kur darbojāmies cauru diensvidu. Patlaban diensvidus beidzās, muižā zvanīja un mēs taisni tai brīdī bijām izgājušas otrā istabā. Tiklīdz sāka zvanīt, mani pārņēma maigs miegs, aizmigu, tā sakot, uz vietas stāvēdama. Kā es nu esot aizmigusi, otra meita tūdaļ ieraudzījusi aiz manis melnu sievieti. Tā skatījusies meitai tik cieši virsū, ka šī izbailēs iesaukusies: «Ko tu te gribi? » Pēc šiem vārdiem melnā atgriezusies un gājusi guļamā istabā iekšā, bet meita pakaļ. Kāpēc gājusi pakaļ, to pati nezinājusi. Iegājusi guļamā istabā, tur pārvērtusies melnā sieviete kunga gultā par lupatu vīkstoli. Meita vīkstoli čamdījusi, te mazs, mazs sunītis, vīkstolī ietinies, sagrābis meitai pirkstu un kodis tā īsti, lai sajūt, vaļā nelaidis. Meita ar visu sunīti esot pieskrējusi man klāt, saukusi un modinājusi, bet uzmodināt mani nevarējusi. Nu sprukās mukusi ar visu sunīti un vīkstoli pa trepēm zemē pe citām meitām. Noskrējusi zemē, vīkstolis ar sunīti pazudis. Nu nākušas atpakaļ visas pie manis, bet es, dzirdēdama šīs pa trepēm augšā nākam, pati nu atmodos un nekā nezināju, kas ar meitu bija noticies.»