Ēni māžojas.

16. Upciemu Milda. Zin. Kom. kr. LP, VI, 185, 6.

Reiz viens Vec-Drustu saimnieks nācis pavēlu gar to egļu mežiņu, kas starp Drustu Silniekiem un Rudiņiem. (Šinī mežiņā vienmēr mokši esot rādījušies.) Te saradušies mazi bērni un saķērušies šim pie svārku stūŗiem, ka ne no vietas vairs pakustēt. Gan viņš bērniem sitis ar kāju, gan metis krustu, gan ačgārni skaitījis tēvreizi, bet ne un ne - mazie vēl jo vairāk radušies. Samocījies līdz gaismiņai; tad iedziedājies kautkur gailis un nu mazie saskrējuši krūmos atpakaļ.

Cits atkal tai pašā mežiņā redzējis melnu tēviņu ar melnu zirgu braucam, bet ratos gulējusi sieviete ar aizgrieztu rīkli. Citā reizē atkal Rudiņu gana puikam viesulis no mežiņa dzinies pakaļ. Viesulis atdzinies līdz Rudiņu upei un tad ķērkdams, šņākdams aizlobis uz mežiņu atpakaļ.