24. K. Bika Gaujienā.

Tas bija vairāk varbūt kā četradesmit gadu atpakaļ ne visai tālu no mūsu novada, ka man vecmāte stāstīja, kad R. pagastā bija noticis šāds atgadījums, par ko runājuši visi ļaudis. N. mājas kalpu sieva bija aizgājusi uz otru māju palīgā labības pļaut, ņemdama arī līdz savu pieci gadi veco meitiņu. Bērns nu paliek meža malā pie drēbēm rotaļājoties, kamēr pļāvēji virzās arvienu uz priekšu ar saviem bariem. Te tikai uz vakara laiku ievēro, ka bērna vairs nav meža malā. Māte nu domā, ka meitenīte jau būs aizgājusi uz māju ar ganiem, bet izmeklējoties atrod, ka cerības ir bijušas veltas. Ko tad nu? Māte sasit tik rokas. Dod ar uz muižu zināt par pazudušo bērnu. Muižas kungs ar labprātīgi nāk palīgā ar puišiem, piķieriem un suņiem. Izmeklējas trīs dienas no vietas pa visiem mežu mežiem, bet velti! Tikušas arī gan izsūtītas ziņas apkārtnē, bet pazudušais bērns bijis kā akā iekritis. Meklējot mežā ne visai tālu no tās vietas, kur pazudis, kādas staignas pura vietas malā atraduši maza bērna pēdiņas un turpat klāt arī saplūktu puķu saujiņu. Tā ka turpat arī atrastas lāča pēdas, tad visi domājuši, ka nu lācis bērna jaunai dzīvībiņai galu darījis. Māte nobēdājusies un, žēli raudādama, teikusi, kaut gan lācis būtu jel zīmi atstājis no viņas meitiņas. Tikai vēl pēc divām nedēļām atbrauc no labi tālas puses vīri, kas nodod muižā pazudušo meitiņu, kas atkal laimīgi tikusi atrasta. Atbraukušie &127;audis arī izstāstījuši, kā meitene atrasta. Gani ganīdami redzējuši, ka parādījusies mežmalā kāda meitiņa, bet tikko gājuši tuvumā, tā tūlīt bēgusi atkal mežā iekšā. Tikai tad, kad skrējuši kādi no tuvumā strādājošiem ļaudim, tad ar lielām mokām tikko saķēruši. No iesākuma meitene nemaz nepratusi runāt, jeb labāki sacīt, nevarējusi ienākt lāgā runāt. Kad prasījuši, ko šī mežā laba darījusi un ko ēdusi, tad atbildējusi, ka mežā lasījusi un ēdusi odziņas. Muižas pārvaldnieki ar no iesākuma nedevuši nekāda krietna ēdiena ēst, tik vien kādu mazumu miltu jeb zupas tumi. Viņi visvairāk brīnījušies, kā gan meitene tikusi par upi pāri, tad tā šā stāstījusi: «Tikko es gribēju iet ūdenī, tā tūlīt pienāca pie manis divi vīrieši ar gariem, baltiem svārkiem; viens paņēma mani pie vienas, otrs pie otras rokas un pārnesa mani pāri. - «Nu kur viņi paši tad pēc tam palika? tika jautāts meitenei. «Es nezinu, kur tad viņi pēc tam tūlīt bija pazuduši, tāpat kā pie manis neredzot bija pienākuši.