Ēni māžojas.

25. Celmiņu Mārtiņš Lubānas Nagliņos, M. Celmiņa kr.

Kundzastē spokojoties pie tilta. Tur senāk miroņus vedot, dējuši brandvīnu zemē un paši dzēruši; miroņi teikuši ardievas Ērgalai, jo tur bijusi robeža. Stāstītāja Gaiļu māte pati redzējusi reiz te spokojoties: raibs vien palicis ap acim, un pa ūdeni kārklos liels troksnis sacēlies, ūdens vien plīkšķējis: citādi vēja nemaz nebijis, bijis ap vakara laiku. Gaiļu māte sākusi skaitīt tēvareizi; troksnis pamazām nozudis.

Gaiļu mātes vīra māte arī redzējusi Kundzastē spokojoties: spoks nomaucis skrituli, izraudams tapu. Tā paņēmusi abus bērnus, kas līdzi bijuši, baidīdamās, ka spoks tos nepaņem, iet pēc skrituļa atpakaļ, bet no spoka vairs ne vēsts. Viņa teikusi uz to: «Skroder, skroder!» jo izskatījies pēc pazīstamā skrodeŗa Lepečkas, bet tas nemaz neklausījies, tikai, gaŗām iedams, norāvis pakaļas skrituļam tapu, un skritulis nomucis.

Rudžu Andris redzējis arī tur spokojoties : mazs puika, ar lielu cepuri, kas izskatījies pēc viņu gana Miķeļa, te iet. Rudžu Andris sauc: «Miķel, Miķel, iesim reizā!» bet puika no ceļa nost, mežā iekšā pa sānu ceļu, izputējis kā pelavas. Rudžu Andris noiet mājā, un redzi, Miķelis gana cūkas, nav nemaz tur bijis.

Brongā, uz Roznieku ceļa, arī spokojoties: acis apmājot, sākot cilvēks maldīties, tā kā no meža nemaz nevarot iziet, lai gan kārtīgs ceļš tur iet.