Ēni māžojas.

27. H. Skujiņa no 93 g. v. Līzes Balodes Aumeisteŗos.

Reiz es pa pašu dienas vidu brauču cau Milnu silu Aumeisteru pagastā. Man bī jauna ķēvīte un tā viegli veda. Kā nu es tiku Milnu silā, tā ķēvīte paliek gausāka un sāk smagi vilkt un metās putās. Nu es sacīju tā pati pie sevis: «Uja, ķēvīt', tu jau mani viegli vedi, kur nu es tik smagra vienā rāvienā paliku?» Bet nekā, ķēvīte smagrāki vie velk un putas gāžās ar gāšanos. Nu es paskatījos apakaļis un redzu: divi puikas sēd pakaļā un ņirgājas. Nu man palika tik nelabi un es uzšāvu ķēvītei ar pātagu. Bet ķēvīte tāpat smagri velk un nemaz netaisās uz skriešanu. Tā nu es pabraucu labu gabalīnu un drīz jau bī sila mala, ka pati pie sevis nosacīju: «Vai Dievī, kā es mājā tikšu!» Uzreiz ķēvīte sāka viegli vilkt un pati no sevis sāka rikšos tecēt. Paskatījos apakaļ : ne vairs puiku, abi kā ūdenī iekrituši.