29. P. Abuls Švarcmuižā Rīgā.

Viens laivinieks dzīvojis Ķeizara dārza apkārtnē. Ap pusnakti pieklauvē kāds pie viņa durvim un aicina, lai pārceļ viņu uz Švarca muižu. Laivinieks negrib braukt, bet liela alga top solīta, tā kā beidzot tas iziet laukā, kur redz: smalks kungs, ar gardibeni galvā, stāv viņa priekšā un iespiež tam tūliņ zelta naudu rokā. Pa braukšanas laiku laivinieks drusciņ palūkojas uz savu kungu, kas tam izliekas pavisam briesmīgs, tā ka viņam top it nelabi ap sirdi. Beidzot mērķis ir sasniegts un te nu stingrā balsī kungs teic, lai laivinieks paliekot savā laivā un to neatstājot, jo tas varbūt drīz atkal atnākšot. Tomēr, ziņkārīgs būdams, tas gājis kungam pakaļ, kas nu pazudis Švarca muižas rijā. Pie rijas piegājis laivinieks pa kādu spraugu varējis tur ieskatīties. Tur tas redz skaistu, lielu istabu, ar spieģeļiem, kroņluktuŗiem un daudz smalki kungi tur atrodas, bet tikai kungi, kas griežas trakā dancī, pa starpām alu dzerdami. Cik ilgi tie tā bija trakojuši, laivinieks nezin, bet piepēži gailis iedziedājies un uz reizi viss palicis tumšs un kluss. Aiz uztraukuma tas nogulējis vairāk :mēnešu slims.