Ēni māžojas.

38. H. Skujiņa no 93 g. v. Līzes Balodes Aumeisteros.

Reiz Koiķeles muižā, kas tagad atrodas Igaunijas robežās, dzīvāsi varēn smuka istabas meita. Koiķeles lielckungs ar meitu sadzīvāš bērnu un ka bērnc jau bīš paaudzies, ta meita izprecēta uz Jaunēniešiem Gaujienas pagastā. Bet lielckungs bērna meitai līdza nedevis, bet atstāš muižā.

Meita nodzīvāsi Jaunēniešos jau labu lugu, ka šai atlaista ziņa, ka bērnc esot slims, lei ietot šā aplūkāt. Nu meita sataisīsies un aizgāsi ar. Bērnc bīš slims, gulēš rijā uz plika beņķa un vaidēš. Māte aplūkāsi bērnu, izraudāsies un lūgusies lielkungu, lei dodot šai bērnu uz māju, bet lielckungs nedevis un meitai bīš jāiet vie vienai pašai uz māju.

Bīš jau labi pie vakara, ka meita iznākusi no Koiķeles. Saulīte jau bīsi nogāsi, ka viņa iegāsi silā. Ka nu šī pa silu pagāsi labu gabalīnu, ta šai nākuši div jauni kungi pretī un kā tikuši pie šās, tā vienc prasīš: «Kur tu tik vēlu biji?»

Meita stāstīsi, kur šī bīsi. Bet nu uzreiz šī pamanīsi, ka abim jaunkungim tādas kā lopa kājas. Nu šī pārbijusies un iekliegusies: «Vai Dievī!»

Kā šī tā iekliegusies, tā abi jaunkungi uz rāviena pazuduši.