62. P. Šmits no P. Zeltiņas Rīgā.

Reiz divi draugi sākuši runāt par visādām brīnišķīgām lietām. Viens ticējis brīnumiem, otrs ne. Tad pirmais izsaucies: «Šonakt pusnaktī tu pat nevarēsi pa to pašu ceļu uz māju aiziet, pa kuŗu esi atnācis.» Otrs apgalvojis, ka varēšot, un tā abi noderējuši. Pusnaktij tuvojoties, pēdējais sācis iet uz māju, un nonākot līdz kādam sānu ceļam, viņam licies, it kā kāds sacītu: «Neej pa to ceļu, par ko noderēji!» Viņš nu arī sācis šaubīties, aizgājis pa sānu ceļu un, mājā nonākot, licies mierīgi gulēt. Pēc kāda brītiņa viņš dzird kādu pie loga dauzāmies un saucam: «Kāpēc tu negāji pa to ceļu, par ko tu saderēji?» Noturēdams to par savu draugu, viņš nav nekā atbildējis un gulējis tik tālāku. Rītu viņš prasījis draugam, kā viņam neesot bijis bailes nākt pie viņa loga dauzīties. Bet draugs atbildējis, ka viņš nekur neesot bijis. Tad nu viņš sapratis, ka tai ceļā viņam būtu tiešām kas slikts gadījies.