69. H. Krastiņa Rīgā, A. Bērzkalnes kr.

Reiz nabaga sieviņa gāja mežā malkas lasīt. Ar savu nastu mājā nākot, viņa ieraudzīja pie kādas sētas slimu kaķīti guļam un žēli ņaudam. Nabaga sieviņa līdzcietīgi ietina kaķīti priekšautā un nesa mājā. Viņas abi bērni tecēja viņai pretī un, ieraudzīdami kaķīti, ļoti priecājās un gribēja ņemt viņu rokās, bet māte nedeva vis bērniem kaķīti, baidīdamās, ka nemoca. Mājā kaķīti nolika uz mīkstām drānām un deva tam pienu lakt. Kad kaķītis atžirga, tad tas pazuda. Bērni nu bija noskumuši un gribēja kaķīti atkal uzmeklēt.

Pēc kāda laika nabaga sieviņa atkal devās mežā un, kad ar nastu atpakaļ nākdama, piegāja pie tās vietas, kur kaķītis bija gulējis, tad tur stāvēja kāda lepna kundze, sauca nabaga sieviņas vārdu un pasvieda tai piecas adāmās adatas. Sieviņa nevarēja saprast, ko tāda nieka dāvana lai nozīmē. Vakarā viņa nolika tās piecas adatas uz galda.

Otrā rītā piecēlusies, viņa ieraudzīja pāri jaunu zeķu blakus adatām. Nākošā vakarā atkal nolika adatas uz galda un no rīta tur atkal stāvēja pāris jaunu zeķu. Tagad viņa saprata, ka tā bija alga par slimā kaķīša žēlošanu. Katru nakti adatas atradās uz galda, katru rītu bija tur pāris jaunu zeķu. Zeķes viņa pārdeva un dzīvoja ar saviem bērniem bez raizēm.