Ēni nogalina cilvēkus.

1. Stud. Vītols Kursīšu Sūbŗu Vītolos. LP, VII, I, 136, 1.

Vienu svētvakaru zvaņa dēls ar ķesteŗa dēlu kurinājuši baz nīcas drēbju kambarī krāsni. Šiem paliekot garš laiks - ko na darīs? Sāks kārtis cirst. Cērtot, cērtot - esot jau ap pusnakti - ienākot viens kungs, nosēžoties šiem blakus un sākot, vadzij arī līdzi cirst. Bet šis - par brīnumiem - arvienu vinnot. Uz vienu reizi ķesteŗa dēlam nokrītot viena kārts zemē. Kā šis Liecoties šo uzcelt, ieraugot svešajam vērša kāju. Domājis: labi vairs nav! Teicis: būšot iziet drusku laukā. Kā izticis laukā, tā tūliņ prom uz mājām. Rītā nogājis uz baznīcu: no zvaņa dēla vairs ne zīmes - smadzenes bijušas iztraipītas gar sienām.