6. Skolotāja Irma Vizbule no Zalgales.

Kautkur meža ganībās bijis liels līks bērzs. Pie bērza nevarēja ne gulēt, ne stāvēt, jo nācis viens kungs un dzinis no bērza prom. Viens pārdrošs puisis to neticējis, gribējis pats pārliecināties un vienu vakaru aizgājis pieguļniekiem līdzi. Viņš paņēmis savu maisiņu un aizgājis pie bērza gulēt. Iedams prom, pieteicis citiem puišiem, lai turas tepat tuvumā un lai uzklausās, ja viņš sauktu palīgā. Citi puiši nolikuši savus maisiņus netālu no bērza un sākuši spēlēt kārtis, kā arī gaidījuši palīgā saucienu. Pārdrošais puisis pie bērza gandrīz jau iemidzis. Te viens jaunskungs klāt: lai iet ārā no viņa vietas. Puisis atveŗ acis: neviena nav. «Būs kāds no puišiem,» puisis nodomā un guļ tālāk. Te atkal jaunskungs klāt: lai trešo reizi vairs negaidot, lai ejot prom. Puisis apgriežas uz otriem sāniem un guļ. Nav vēl labi aizmidzis, jaunskungs klāt, saķeŗ pie kājām un velk pa bērzu augšā. Puisis turas pretī, cik spēka, bet nevar noturēties ne arī pabļaut. Tikai putu pilna mute un drusku var pakunkstēt. Citi puiši gan dzird, bet domā, ka pārdrošais tikai jokojas, bet iet tomēr skatīties. Aizgājuši pie bērza, redz, ka pārdrošais jau bērzam līdz pusei un, acis pārgriezis, spārdās un raustās. Četri puiši saķēruši pārdrošo pie rokas un vilkuši atpakaļ. Ar lielām pūlēm atņēmuši pārdrošnieku no neredzamā spēka. Aiznesuši mājās, bet pārdrošais teicis: «Nav labi, ka ir pārdrošs.» Drīzā laikā pārdrošais puisis nomiris.