2. A. Lerchis-Puškaitis no J. Sējas Lesteniekos. LP, VII, I, 983, 2.

Reiz malējs, ap pusnakti, no Lestenes vējenēm nākdams, redz pie Lestenes Pūpju kapiem lielu, melnu suni gadāmies Tas bijis ziemu, pēdu laikā. Suns šim tuvu pie papēžiem. Vīrs bailēs gan labina melno, met no kulītes gan maizes kumosiņus, atlikušo gaļu zemē, bet suns apož, apož, dodas atkal virsū. Nu vīrs sācis kliegt. Par laimi tai brīdī tuvējās mājās viens bija iznācis laukā, izdzirdējis šo kliedzam. Tūliņ ieskrējis atpakaļ istabā, pacēlis citus un nu skrējuši glābt kliedzēju: kas par klizmu šim tur nakts vidū? Bet suns tai pašā brīdī pazudis. Malēju ieveduši iekšā. Rītā gājuši skatīties, vai neredzēs pa pēdām, uz kuŗu pusi suns aizskrējis? Izskatījušies, izmeklējušies - ne suņa, ne pēdu, nekā - tikai maizes kumosiņi, gaļas gabaliņi stāv kā vakar izmētāti.