7. A. Lerchis-Puškaitis no Elīzes Ģedules Džūkstē. LP, VII, I, 131, 4.

«Kad es vēl priekš kādiem 30 gadiem biju Elejas pilī par saimnieci, tad viena pavasaŗa naktī, gaišam mēnesim spīdot, tāpat atvēru durvis, skatījos dārzā, cik tur viss zaļoja, ziedēja, smaržoja. Te tuvējie ceri nokustējās - skatīšos, kas tur ir. Parādās suņa galva ceru apakšā; bet tai pašā brīdī neizlien vis suns - izlien lācēns, vidēja auguma, skrien man gaŗām pa granēto gaņģi un cērt kājas tik dikti pie zemes, itkā kalts zirgs pilnā skrējienā tur skrietu - tā man atskanēja. Pakavi nožvakstēja vēl aiz ceriem un tad viss apkluša.