12. K. Bika Dūrēniešos Zin. Kom. kr. LP, VII, I, 126, 9.

Viens dūrēnietis stāstīia šādas vella rēgas. Viņš - pats pagasta vecākais - Kazainis, braucis rudens naktī no dzirnavām uz māju. Mēness spoži spīdējis, bijusi pusnakts. Te gar Lejas draudzes (Aahof) kapsētu braukdams, ierauga: no kapsētas izskrien tāds melns kustonis kā vilks un, lielu līkumu mezdams, dodas uz ceļu braucējam virsū. Šis arī nemaz nebaidījies, lai skrien! Bet melnais zvērs palicis arvienu mazāks: jau kā suns. Beidzot pietecējis tā 2-3 asis zirga priekšā un Palicis kaķa lielumā. Te tikai vien šis savādais kaķis nogulsies uz ceļa, lai nu brauc pāri, ja patīk. Kazainis domājis: «Kur nu tādam virsū braukt! labāk krāvis ķēma kaķim ar kreiso roku pa muguru. Tas līdzējis: nebēdnis, zibens ātrumā veldamies, aizdiedzies uz kapsētas birzes pusi. Un tik ko ieskrējis mežā; viss mežs iešņācies, iekrācies, itkā pa aukas laiku - pēc atkal piepēži apklusis.