20. Naudīšnieks Grauzdeniekos. Balss 1889., nr. 21. LP, VII I, 987, 3.

Reiz Grauzdes muižā iebraukušas divi vareni lepnas karītes, aizjūgtas melniem zirgiem. Pats kungs nebijis mājā. Svešie kungi, melnos mēteļos tērpušies, vaicājuši sulaiņiem pēc muižkunga jeb junkura. Junkurs iegājis pie svešniekiem, tie pavēlējuši viņam tūlīt sūtīt darbinieku uz Alksnāju stigu izcirst. Darbinieki to drīzi padarījuši. Svešie kungi iegājuši Alksnājā un divi no tiem šāvušies. Junkurs, gribēdams redzēt, ko melnie kungi Alksnājā darīs, paslēpies biezoknī un redzējis, ka viens kungs kritis pēc šāviena. Citi to paņēmuši un aizbraukuši. Kas šie melnie kungi bijuši, neviens nezinājis, bet Alksnājā no tā laika spokojoties. Pieguļnieki pusnaktīs redzējuši, ka tur divi āži badoties un, ka balta freilene raudādama, rokas lauzīdama, tur ēnojoties.

P i e z ī m e. Fr. Bīnemaņa Livl. Sagenbuch (70, 82, 4) ziņo, ka reiz pie Staburaga avota tris vīri tikai drusku nodzērās un tūdaļ cieši aizmiga, tā ka tik tik varēja vēlāk no tam atžilbt. Reiz zvejnieki redzējuši tur no klints kazu nolecam un Daugavas viļņos pazūdam. L. P.