27. V. Romyslovs Rēzeknē. St. Cunska Latvīšu tautas posokas, nr. 3.

Dzeivuoja vīns zemnīks, sauce jū par Ķilpuku. Jis beja cīši nabogs, bet Dīvs zyn car kū, vysod staiguoja pīdzēris. Atguoja zīmas svātki. Vysi ļauds gatavējuos gūdīgi un prīcīgi puorvest svātdīnes. Gatavējuos i Ķilpuks, bet juo pyulēšonuos beja cytaida: jam vajadzēja kai vairuok brandvisniņa un cvtu taidu dzērīņu. Naudas beja moz un jis nūsprīde puordūt pādejū gūtiņu, kura pi juo vēl beja klāvā. Bet uz Kilpuka nalaimes, zam pašim svātkim jei. nūspruoga. Ilgi dūmuoja Ķilpuks. kai paleidzēt sovai nalaimei un golā izgudruoja. Ķilpuk nūvylka gūvi aiz rejas i tur nūplēse jai uodu. Car šū jis guoduoja labi nūsapelnīt. Jis dūmuoja izlītuot natikvīn gūvis uodu, bet un pašu maitu. Natuoli nu rejas, pi pašas meža molas, pametis maitu, Ķilpuks pats īleida rejā un suoka gaidīt kaidu zvēru, kuri atītu pi maitas. Nūsuovis viņus jis dūmuoja sajemt tūpat naudu, kaidu moksuoja gūvs. Bet pyrmuo nakti Ķilpukam nanūsadeve. Nu vokora, izstatējis blisi nalelā šķierbiņā, jis gon uzmanīgi vērēs, bet pēčuok jam tyka solts, sasaruove, sasatyna drēbēs, un dreiži reja suoka grūzītīs jam pret acim. Pasamūda tik reitā. kad beja jau gaisma. Ūtrā naktī jis labi izdzēre, ka byut stypruokam un drūšuokam, bet nūtyka tys pat. Reitā leluos bāduos skraidēja viertīs sovas maitas un tei beja jau pruovi saraustīta. Ķilpuks luodēja sevi nu dusmem. Atguoja pādejuo nakts pret zīmas svātkim. Lela bāda apjēme Ķilpuku. Tagad Ķilpuks pajēme leidza ar sevi vysu brandaveinu un skrūzi ola, kas pi juo vēl beja, ka dzert bez puorstuošonas, sildētīs un naaizmigt. Ap pušnaktim, kad Ķilpuks dzēre un vīnumār skatējuos šķierbiņā, jis papamanēja nazkaidus zvērus, kuŗi plēse gūvis maitu. Ķilpuks gribēja saut, bet pamanēja jau ūtrkuori tik, pēčuok vēl vairuok un, galīgi, jam moti sasacēle golvā, kad jis īraudzēia milzīgu daudzumu vysaidu zvēnt, kuri plyukuoja maitu un plēsēs sovā storpā. Nu bailēm Ķilpuks izsuove un lelas brīsmes apjēme jū : tyuleņ pēc suovīņa saraustīta gūvs pasacēle un spruka skrīt uz jū. Daskrējuse da lūdziņam jei navarēja tikt vydā. Nu bailem Kilpuks atbāga uz durovom, un šimā pat breidī sabrekšēja durovas nu gūvis rogim un je: īskrēja rejā. Ķilpuks izkuope uz uordim, gūvs pēc juo, jis svīdēs grīstu lūdziņā un tyka uz rejas jumta. Gūvs ari laida pēc juo, bet šimā šaltī aizdzīduoja gaiļi un jei īsasprīde lūdziņā, pasakuordama grīstūs. Zīmas svātku reitā Ķilpuks pasamūda dziļā snīgā pi rejas pakša. Vyss pi juo suopēja, a golva beja tik gryuta, ka jis nikuo navarēja saprast. Ilgu laiku pēčuok, staiguodams pa ļaudim, stuostēja Ķilpuks, kas ar jū beja nūticis zam zīmas svātkim svātajā naktī car napruotīgom medībom dēļ sovas dzieršonas, bet navarēja izskaidruot, voi tys pasaruodēja taisnībā, voi dzāruoju sapnā.

A ļauds un tagad vēļ stuosta, ka tymā sakritušajā dzāruoja Ķilpuka re&127;ā vys karinej grīstūs nūspruogušas gūvis maita.