40. A. Vaskis Tukumā.

Eiliķis Milzkalnes nespējnieku patversmē, stāsta: Bij vasaras svētku sestdiena. Mēs, mājas ļaudis, bijām izpērušies Pirtī un noskaitījuši pātarus, tik mana brāļa Anša nevarējām nekur atrast. Beidzot to es atradu istabas augšā, pažobelē. Puikam bij jāiet uz pirti nomazgāties, bet tā kā bij jau labi vēls, es gāju tam līdzi, lai nebūtu tam bail, jo pirts bija diezgan tālu no mājas aiz ābeļdārza. Anšelis izģērbies sāka pērties, bet es paliku priekšnamā pie pirts durvim stāvot. Pa pirts lodziņu spīdēja mēnesis. Te es redzu, ka pirts kaktā ir pelēks kaķis ar sarkanu galvu. Ieskatoties tuvāk, redzu, ka nemaz tam galvas nav, bet ar asinim notašķīts sarkans kakls. Sāku saukt: Škic ārā, šķic ārā! Te no pirts izskrien arī brālis un kliedz, ka tas neesot kaķis. Puika paķēra drēbes un sāka skriet uz māju. Ejot prom no pirts, es vēl atvēru durvis un tajā ieskatījos. Visa pirts bija sarkana kā ar uguni. Arī man tagad sametās lielas bailes un es muku, ko kājas nes, uz māju.» Kas kādreiz mošķus pārspējot, tam tie vairs nerādoties. Kādreiz vēlāk šis gulējis kūtsaugšā salmos. Ap pusnakti šim apkārt sākušas lēkāt kā ēnas un pūst virsū aukstu gaisu. Šim mati stāvus cēlušies un visa veļa bijusi slapja no baiļu sviedriem. Bet tad šis saņēmis dūšu. izvilcis no kabatas nazi, piecēlies kājās un kliedzis, ka lai tik šim nākot mošķi klāt, visus noduršot. Uzreizes visi mošķi pazuduši un vairs nemaz nebijis bail. No tās reizes šim neesot nekādi mošķi rādījušies.