l. T. Klemenss, «Spoku stāsti», 1873, 16.

Mežasargs Strautiņš bija uzticīgs savā amatā, tas nevien dienā, bet arī naktī sargāja savu meža novadu, lai tur nenotiktu nekāda skāde. Kā to jau daudzreiz bija darījis, tas kādā vēlā vakarā ar plinti uz pleciem gāja uz jaunu ataugu, kur audzināja mežu, lūkot, vai pieguļnieki negana zirgus aizliegtā vietā. Še nu ierauga baltu zirģeli, bet pieguļnieka nekur neatron. Ko bija darīt? Tas atpin zirgu un kāp tam mugurā, gribēdams to uz mājām jāt. Bet brīnums ! - zirdziņš arvien paliek lielāks un skrien tik ātri, ka mežasargam vējš vien gar ausim šņāc, un beidzot paliek tik liels, ka sniedzas jau pāri par augstāko koku galotnēm.

Nolēkt no zirga nu vairs nevarēja. Domādams, ka nāve tā jeb tā, tas savās briesmīgās bailēs ar drebošu balsi stostīdamies izsauc: «Dievs tēvs! glāb mani!» Viņš nu redz, ka zirgs paliek mazāks, un vēl sauc: «Dievs dēls! atpestī mani no nešķīstā gara!» Zirgs nu paliek vēl mazāks un neskrien vairs tik ātri. Nu saņemas vēl trešo reizi un saka: «Dievs svētais gars! apgaismo manu prātu!» Un ko domājiet? Mežasargs Strautiņš stāv tai pašā vietā, kur kāpis zirgam mugurā, bet baltais zirdziņš ir pazudis.

Strautiņš nu ar steigšanos aizskrēja mājās. Citādi viņš gan palika vesels, tik no tā laika sāka tam - varbūt no lielām bailēm - vēders augt, it kā pie grūsnējas ķēves. Kad tā arvien vēl paliks resnāks, kas zin, vai neplīsīs.