5. A. Vaskis Tukumā

Uz Kandavas gada tirgu braukuši divi žīdi un atraduši uz ceļa sasietu melnu aunu. Žīdi aunu iesvieduši ratos un nopriecājušies vien par atradumu, jo domājuši, ka tas izkritis kādam tirdziniekam. Bet auns sācis ratos augt un audzis arvien lielāks, tā ka drīz aizņēmis visus ratus. Vecākais sācis saukt: «Mīle Dievine, ta bucene neskīste, bucen, spuc ārē, bucen, spuc ārē!» Bet auns vēršoties vēl lielāks. Tad vecais žīds teicis otram žīdam: «Cipen, piesauc tu jaunē Dieve, man tā Jēzine netīk piesaukt.» Līdz ko jaunais žīds iesaucies «mīļais Jēzin,» tā auns no ratiem ārā un no tilta upē iekšā. Vecais žīds tik nosaucis pakaļ : «Žēl, ka ādeles nevarēju novilkt!» Kādu citu reizi kāds vīrs ieraudzījis uz ceļa mazu sabozušos kazlēnu, paņēmis to un palicis zem mēteļa. Tiekot pie upītes, vīrs sācis balsī kazlēnu žēlot, ka tas esot salijis slapjš. Piepēži kazlēns sācis mēdīties: «Ļe, ļe, ļe, kazlēns šļapjš, kazlēns šaļijs!» izskrējis no azotes un ielēcis upītē.