14. H. Skujiņa Smiltenes pag.

Ne vienu vien reizi gadījās naktī caur siliņu iet, bet nekā netiku redzējis. Bet, lūk, gadījās nelabā stundā iet un traki ar toreiz bija. Biju jau atnācis līdz krusta ceļiem, ka uzreiz manīju, ka pa kāju starpu tinas tāds savāds dunčkuls. Atraisās na manis, paveļas gabaliņu uz priekšu un atkal tinas pa kājām. Pakēru akmeni un sviedu. Bet nezin kur akmens palika, i krītot nedzirdēju. Bet nu vēl trakāki sāka melnais dunčkuls uzmākties. Auga vien lielāks un tinās pa kājām. Apstājos - dunčkuls ar stāv. Bet tiklīdz sāku atkal iet, tas atkal kājās iekšā. Nejauši ienāca prātā tēva reize, noskaitīju to un dunčkuls acumirklī pazuda.

P i e z ī m e. I grupas ceturtā nodaļā redzam, ka arī velni paradās šādu dzīvnieku veidā. P. Š.