1. Teodors Klemenss, Spoku stāsti, 1873, l.

Leišos pie Birzes miestiņa stāv atlikuši mūri no sagruvušas vecas pils, kas bruņinieku laikos tikusi no ķieģeļiem mūrēta un kaŗa laikos izpostīta. Grāfs Tišķēvičs lika kādu pus versti tālāk uz ezera krasta sev jaunu pili būvēt un bija ar vienu Vāczemes meistaru tā nolīcis, lai tas nolaužot vecos mūrus un ņemot tos ķieģeļus līdz ar jauniem pie jaunas pils taisīšanas. Gan meistaram nepatika ārdīt apsūnojušos mūrus, jo šie bija, gadu simteņus stāvēdami, it kā no viena gabala lieti. Darbs bija ļoti grūts un pavisam neveicās, bet ko bija darīt, līgumu vaijadzēja izpildīt. Kādus desmit tūkstošus vecu ķieģeļu sagādājis, viņš iesāka mūrēt jauno pili, bet - ko domājat - katru nakti bija tie mūri sadragāti, kas taisīti no veciem ķieģeļiem, turpretī jauņo ķieģeļu mūri stāvēja neaizkarti. Grāfs nu nolika tur sargus, domādams, ka kāds mūrnieka zellis, vai arī pats meistars to tīši darījis, lai nebūtu jāplēš vecie mūri. Sargi sēdēja pie mūriem, savas pīpītes smēķēdami. Uz reiz pašā pusnaktī viņi ierauga briesmīgu ķēmu ar gaŗu degošu ķēdi ap kaklu nākam no vecās pils uz jauno pils vietu. Saprotams, ka sargi ļoti nobijušies un krustu pārmetuši, skrēja, cik spēdami, uz mājām ; citi sargi, kas bija nolikti nākošās naktīs, atkal tāpat redzēja to briesmīgo ķēmu vienās ugunīs, un izbijušies bēga klupdami projām, tā ka beidzot neviens cilvēks vairs neiedrošinājās nakts laikā pie jaunās pils mūriem tuvoties, vai arī pie vecā mūra plēšanas rokas pielikt. Ko nu bija darīt? Vaijadzēja vecos mūrus par piemiņu atstāt un mūrēt tik jaunos ķieģeļus, un no tā brīža, darbs gāja čakli uz priekšu, un košā jaunā pils stāv vēl šo baltu dienu uz ezera krasta.