2. V. Zacharska no J. Filša Rēzeknes apkārtnē. Latvju kultūras kr.

Vīnā cīmā dzeivuoja vīns zemnīks. Sadūmuoja jis pastatīt sev jaunu ustobu: pajēmja struodnīkus un ustoba dreiži beja gotova. Suoka struodnīki kluot jumtu. Dīnu struodnīki struodoj, bet naktī gul tymā pat ustobā. Reizi jī dzierd - nazkas struodoj uz jumta. Struodnīki izguoja uorā vārtūs, bet nikuo navar redzeit. Jī pastuostīja sovam zemnīkam, ka nazkas naktī struodoj uz jumta. Zemnīks ari nūguoja gulātu ar struodnīkim iaunā ustobā un dzierd, ka nazkas struodoj uz jumta. Izguoja pats zemnīks uorā pasavārtu, kas struodoj, bet naredz nikuo. Reitā struodnīki otkon nūstruoduoja dīnu un vokorā aizzeimēja, leidz kurai vītai jī nūstruoduoja. Nūīt struodnīki gulātu - klausuos : otkon uz jumta struodoj, bet nivīns naguoja uorā vārtūs. Reitā izīt struodnīki uz dorba un redz, ka kai jī aizzeimēja, tai ir. Dorbu pabeidzja, ustoba gotova, un struodnīki nūguoja uz sovu sātu. Zemnīks ar sovu saimi īguoja ustobā dzeivuot. Dzeivoj zemnīks, bet nav jam mīra: naktī atīt nazkas un struodoj uz jumta. Vīnu reizi zemnīks salasīja tolku un izstuostīja, ka juo ustobā nazkas bīdynoj, navar naktī guleit. Vīna jauna meita runoj: «Es nikuo nasabeistu! Es jū izdzeišu, tū našķeistū goru!» - «Labi!» pasacīja zemnīks. Jau taisuos vokors. Meita pajēmja nu sovas sātas svēteita yudeņa, atnezja uz jaunū ustobu pi zemnīka, pajēmja ar svēteitu yudeni apkristīja vysu ustobu un guluos guleit. Guļ meita un klausuos - nazkas pajēmja skrūzi ar yudini un suoka līt pa ustobu. Meita suoka klīgt: «Vai tu puorstuosi ? Kad es pīsacelšu, tad tu nu manis dabuosi pērīnu ! » Nikas meitai naatbildēja, bet svīdja ar skrūzi uz juos gultu. Tyuleņ meita aizdadzynuoja guni, un redz, ka nav nikuo. Pasēdēja, parunuoja, otkon apdzēsja guni un lykuos gulēt. Napaguoja minutes pīcas, nazkas tvēŗa meitu aiz kuoju un suoka vilkt pa ustobu. Cik tī beja ustobā ļaužu satvēŗa meitu un ar lelu spāku atruovja. Ūtrā naktī, kad vysi nūguoja gulātu, zemnīks īraudzēja, ka nu pacepļa izleida nazkaids malns zvērs. Suoka zemnīks sorguot. Verās zemnīks, otkon izguoja nu pacepļa malns zvērs. Zemnīks gribēja ar pagaļu jū nūsist, bet natyka kluot. Klausuos zemnīks, ka nu pacepļa nazkas runoj kai cylvāks: «Es te dzeivuoju uz ituos vītas daudz symtu godu un manis nikas nasyta, bet tu gribi mani nūsist ar pagaļu! Reitā zemnīks sadūmuoja, ka vajag ustobu puornest cytā vītā. Tai zemnīks padarīja un puornesja ustobu uz cytu vītu. Nu tuos reizes nikas zemnīka nabīdēja un jis tagad tur dzeivoj un stuosta tadas puosokas.