3. Skolniece E. Vidauska Strenčos.

Ēveles kapsētu mūrējot, bijis tā. Sētu mūrēt gribējuši kā krievi, tā latvieši. Beidzot darbs kritis krieviem, jo tie ņēmušies lētāki. Bet to, ko krievi pa dienu uzmūrējuši, to latvieši aiz skaudības pa nakti nojaukuši. Krievi pēc kārtas sētu sākuši uzraudzīt, katrs savu nakti. Līdz ko pulkstens nācis divpadsmit, tā pa uzmūrēto sētu nācis melns kaķis, nelabā balsī bļaudams, Sargs no bailēm aizbēdzis. Latvieši atkal nojaukuši sētu. Tā krievi darba nevarējuši veikt un tas bijis jāiesāk latviešiem. Krievi darījuši tāpat, kā latvieši. Cits nekas neatlicies, kā arī latviešiem uztaisītā sēta bijusi jāsargā. Atkal ap divpadsmitiem bļaudams nācis melnais kaķis. Sargs laidis kājām vaļu. No rīta sēta bijusi galīgi nojaukta. Tas pats atkārtojies katru nakti. Beidzot viens drošāks latvietis nav bēdzis. Viņš apbruņojies ar rungu un gaidījis, kamēr kaķis nāks. Drīz viņš arī nācis. Sargs pārmetis krustu un laidis kaķam ar rungu pa galvu. Kaķis novēlies. Sargs piecēlies, lai apskatītu nosisto kaķi, bet tā tur nav bijis. No tā laika kaķis vairs nav rādījies, un latvieši sētu uzmūrējuši.