6. A. Lerchis-Puškaitis no J. Lēruma Džūkstē. LP, VII, I, 125, 6.

«Man ne no kādiem ķēmiem bail nav, es varētu nakts vidū kapos izgulēties; bet vienreiz taču man - ak tu, spitālis! kur ērmoti bija. Es dzīvoju tolaik Vilciņos. Un tā vienu vakaru izdzenu zirgus aplokā - ieiešu vāgūzī, atguļos uz šo roku un smēķēju savu pīpi. Uz vienu reizi nočākst tikai pa vāgūža grīdu, kā kad sieviete kartūna svārkos staigātu. Nekas ! es smēķēju savu pīpi, lai čākst par mani, ja patīk, desmit reiz. Bet nu šis ar to vien neliksies mierā, kāps pa lūka trepēm krips, krips, krips! uz augšu. Uzkāpj, un jums vajadzēja dzirdēt! domāju: to augšu apgāzīs. Bet es vēl neko, smēķēju savu pīpi, lai gāž. Paiet atkal tāds brīdis - nieki nebūs - gāzīsies, žvāks ! šis pa trepēm zemē un nu mani sāk jau mākt drusku bailes : pāriet tādi tirpuļi pa kauliem. Te uz reizi - bija gaišs mēnesis to nakti redzu: melns muskuls veļas paveldamies pa vāgūža durvim. Nu es saprotu, kas darāms, un trijos lēcienos biju istabā. Tā nebiju savu mūžu skrējis, kā no tā vella.»