7. Fricis Pinnis Stūrniekos. Zin. Kom. kr. LP, VII, I, 125, 7.

Stūreniekos viena vecsaimniece bijusi ar vellu labos prātos. Un šī pati ar savu kaimiņieni nevarējusi nemaz satikt - ķircinājusi to uz postu: tad viņa apbūrusi kaimiņienei lopus, ka neēd, tad, ka maz piena dod; jeb arī uzsūtījusi (citiem kaimiņu ļaudim lai) vella garus, kas baida. Tā vienreiz Galeņu māju meita gājusi govis slaukt. Iegājusi kūtī - redz: melns kamols veļas no vienas govs tesmeņa pie otras ; beidzot pārveļas slieksnim pāri un aizripo uz gatves galu. Nu meita tecējusi pakal noskatīties, kur īsti melnais vēlējies aizvelsies. Aiztecējusi gatvē - ierauga, ka no kamola radusies vecā nelaiķa Melgrāviene. Tirpuļi vien nogājuši meitai pa kauliem un tā, ko vien māk - atpakaļ uz istabu. Citām reizēm vella gari atkal esot braukuši ar žagaru vezumiem gar logiem, ka žagari rūtēs dūrušies. Izejot ārā skatīties: neesot nekā.

Tā atkal vienu vakaru esot viens plēsies pa skursteni. Domājuši, ka visu skursteni sagāzīs. Ejot skatīties - ieraugot trīs naglas - pamatīgas naglas bijušas iesistas - tas viss ; paši trokšņotāji, kur palikuši, kur ne.

Atkal citā reizē redzēta maza uguntiņa no Galeņu ābeļu dārza uz Melgrāvju pusi lidinājamies.