Ēni dažādos veidos.

8. Cenas Mārtiņš Saleniekos. Jkr. II. LP, VII, I, 126, 8.

Viens vējdzirnavu melderis gribējis šaut spokus, bet nav zinājis, ar ko tos var nošaut. Te viņam viena vecenīte teikusi, lai taisot lodi no dzīvsudraba un no tādu ratu tapas, uz kuriem vesti deviņi līķi. Melderis uztaisījis tādu lodi un pašā pusnaktī nogājis uz mežu, kur allažiņ mēdzis spokot. Šoreiz tur vēlusies siena guba. Melderis šāvis gubā un tā sašķīdusi lupatu lupatās un uzskrējusi uz debesim. Debesīs, kur viņa uzskrējusi, parādījies spožs, sarkans blāķis. Melderis nogājis mājās. Bijis varens vējš. Viņš gājis dzirnavās un sācis malt labību. Izbēris maisu, bet maiss tam aptinies ap rokām un melderis to nesis zemē. Kāds melnums viņam pavēlies gaŗām un teicis: «Nelaid vaļā, nelaid vaļā!» Melderim ejot gar ķemmēm (riteņa zobiem), maiss ieskrējis ķemmēs un ierāvis meldera rokas līdz, kas tūliņ nomaltas. Melderis palicis ļoti slims un kādreiz, piedzēries daudz brandvīna, nomiris.