9. K Graudiņš Jaunjelgavas apkaimē Austrums, 1893. LP, VII, I, 127, 10.

Reiz viens vecs Seces mežkungs aizgājis uz medņiem uz rostu. Mežsargs viņu pavadījis. Abi izklausījušies visu vakaru. bet medņa neviena nevar sadzirdēt. Nogājis pie tā sauktās medņu būdas, kas uztaisīta mežā, kur mediniekiem medņu rojas laikā pa nakti mist. Mežkungs pavēlējis mežsargam, lai nogriežot liepas un sapinot kančuku. Mežkungs bijis ļoti pikts un mežsargs jau sācis baidīties par savu ādu. Kad plene bijusi pataisīta, kungs paņēmis to un aizgājis drusku tālāku projām, sācis lēnām šurp un turp soļot un svilpot. Te uz reizi pie mežkunga pievēlies melns muskuls, ko tas nu sācis krietni mizot. Pie tam viņš teicis: «Es jau tik reti nāku uz medņiem un tomēr neviena nava ! Es tevi mācīšu ! » Melnais muskuls pēc tam aizvēlies projām un rītā, redzi, bijis medņu kā biezs - turpat, kur vakarā neviena nemanījuši.