3. Liepsalu Jēkabs no Graudiņu Paula Madlienā. Etn. IV. 1894. LP, VII, I, 371, 4.

Par Madlienas baznīcu (Vidzemē) ļaužu mutē uzglabājusies šāda teika. Kad viņa iesākta mūrēt, tad viņas meistaram bijusi diezgan liela nelaime, jo cik pa dienu uzmūrējuši, tik pa nakti sagruvusi. Tā pagājis liels laiks - darbs kā negājis, tā negājis uz priekšu. Baznīcas meistars gribējis jau no mūrēšanas pavisam atstāties, te kādu nakti parādījies tam sapnī vīrs, sacīdams: «Nākošā rītā to sievieti, kas te pirmā gar baznīcu nāks garām, saņemiet un iemūrējiet mūrā, tad tūlīt jūsu darbs labi veiksies. Rītā meistars izstāstījis sapni saviem strādniekiem un visi arī bijuši ar mieru pagatavot mūrā alu un tanī ielikt sievieti, kas pirmā Šai dienā ies gaŗām. Tā arī noticis. Strādnieki tūlīt no rīta izmūrējuši alu līdz zemei mūra sienā. Šinī dienā stipri lijis lietus, tā ka baznīcai ;arām tekoša upīte bijusi tik dikti pārplūdusi, ka gandrīz nebijis iespējams pāri tikt; tomēr ap pusdienas laiku nākusi kāda sieviete, pārbridusi pār upīti un gājusi gar baznīcu. Šī sieviete bijusi paša meistara sieva. Nu meistars gan negribējis izpildīt, ko apņēmies, bet tas neko nelīdzējis, jo strādnieki uz to cieši pastāvējuši, ka vajaga to pagatavotā alā iemūrēt. Beidzot arī meistars vedis savu sievu pastaigāt pa mūra virsu, lai tā tur apskatītos. Sieva, ieraudzījusi alu, prasījusi vīram: «Kam šis caurums?» Vīrs atbildējis: tā tāda velve, kur arī pēc baznīcas pagatavošanas varēšot izložņāt visu mūra sienas iekšpusi - un sacījis sievai, lai tā arī ielienot un apskatoties ! Sieva, neko ļauna nedomādama, arī ielīdusi alā. Strādnieki tūlīt sākuši aizmūrēt alas caurumu, nemaz neklausīdamies, ka sieva lūdzas, lai taču to laižot laukā. Nu gājuši darbi ātri uz priekšu un baznīca drīz uzmūrēta. Mūrnieka sievas vārds bijis Madliene un tādēļ arī baznīcu nosaukuši par Madlienu. Pēc baznīcas pagatavošanas drīzā laikā arī nozudis baznīcas meistars līdz ar viņām baznīcas atslēgām. Par kādu laiku to atraduši baznīcas tornī badā nomirušu. Atslēgas tas bijis izmetis pa torņa lodziņu zemē.

P i e z ī m e. Līdzīgu teiku īsumā uzrakstījis arī skolotājs V. Ozoliņš L. P. krājumam. P. Š.